Teksts PDF →
Saruna ar Māri Švernu
Pagājušā gadsimta 90. gados dziesminieks jeb dziesmadaris (paša varoņa lietots termins) Māris Šverns tika dēvēts par Pārdaugavas ūdenstornī savu mītni atradušās Neatkarīgo mūziku apvienības „Tornis" hitu fabriku. Gan ar savu grupu „Baložu pilni pagalmi" (nosaukums aizgūts no turku dzejas krājuma nosaukuma), gan kā solomākslinieks Šverns izdeva albumu pēc albuma, un tie patiešām bija pilni ar skaistām un lipīgām dziesmām. Tomēr vadošās radiostacijas tās turpināja ignorēt, jo „Tornis" visiem saistījās ar slikti apskaņotos koncertos kliedzošiem apreibušiem pankiem, un daudziem nepatika arī paša dziesmu autora nestandarta dziedāšanas maniere, aizmirstot, ka daudzi dziedātāji pasaulē (Toms Veitss, Niks Keivs, Deivids Bovijs u.c.) un arī Latvijā (Juris Kaukulis, Dambis u.c.) ir nekļūdīgi atpazīstami starp tūkstošiem citu, tikai pateicoties savai salīdzinoši „netīrajai" dziedāšanai.
Īpaši pēc popularitātes nedzenoties, Māris turpināja un joprojām turpina koncertēt uz nelielām skatuvēm, bet šopavasar iznācis albums „Brāļi un māsas", kur viņa sacerētās dziesmas izpilda citi latviešu mūziķi un grupas - Alis P, Elizabete Balčus, „Oranžās brīvdienas", „Mācītājs On Acid", „Inokentijs Mārpls", „Gaujarts", „Stūri zēvele" u.c. Šo speciāli ierakstīto kaverversiju izlases projektu vada Edgars Šubrovskis, kurš 90. gados arī muzicēja „Tornī" un ar savu tā laika grupu „Kartāga" ir nospēlējis, iespējams, pašu pirmo Māra Šverna dziesmas kaverversiju - tas bija hits „Mans lielais rakstāmgalds". Daudzus gadus vēlāk ar savu versiju līdz komercradiostaciju topiem šo dziesmu aiznesa Arņa Račiņa grupa „Mofo".
Grupā „Baložu pilni pagalmi" kopš pirmsākumiem (1994) kopā ar Māri spēlē bundzinieks Uldis Gedra, un pirms pāris gadiem ar basģitāru pievienojies gados krietni jaunākais Klāvs Lauls no Kuldīgas grupas „Stūri zēvele".
UR: Tu esi retais, ja ne vienīgais no savas četrdesmitgadnieku paaudzes latviešu autoriem un populārās mūzikas jomas mūziķiem, kura dziesmas interpretējuši vairāki mūziķi vai grupas - „Mofo", „Hospitāļu iela", „Gaujarts", Anta Eņģele, Sus Dungo... Kuras citu autoru sacerētas dziesmas pats atceries pirmās no savas bērnības un kā tev šķiet, vai tās ir ietekmējušas tavu muzikālo domāšanu? Kurts Kobeins, piemēram, jau divu trīs gadu vecumā, spēlējot klavieres, esot „Bitlu" dziesmas dziedājis.
MŠ: Tikai nesen uzzināju, ka Kobeins bijis „Bitlu", konkrēti, Lenona cienītājs. Jo pats esmu bijis liels bitlomāns jau no bērna kājas. Pirmoreiz par viņiem uzzināju, kad man bija kādi gadi desmit. Vasarā, ciemojoties pie radiem Kuldīgā, māsīcai ieraudzīju tādu vācu žurnālu Neues Leben, un tur bija fotogrāfijas - pētīju tās, un, kad atbraucu uz Rīgu, radio pēkšņi kaut ko no „Bitliem" atskaņoja. „Literatūrā un Mākslā" bija rakstīts, ka zāles bijušas tik pārpildītas, ka logiem rūtis spieduši ārā, turklāt meitenes tur raud un bikses čurā. Es padomāju - bāc, kas tas tāds, gribas to redzēt, un mūzika momentā kļūst laba. Vēl pirms izdzirdēju dziesmas, jau sapratu, ka man tas ļoti patīk.
UR: Tūlīt (1980) jau bija Lenona nošaušana, un tad par viņu uzzināja visi.
MŠ: Viņš kā cīnītājs par mieru uz savu nāves brīdi jau bija kļuvis legāls, un Padomju Savienībā viņu drīkstēja lietot. Bet jūsma par „Bitliem" man netraucēja jūsmot arī par tādu blici kā Smokie. Viņi man pat bija vēl pirms „Bitliem". Aldis Ermanbriks (tagad Rīgas Skaņu ierakstu studijas vadītājs - aut. piez.) „TV Varavīksnē" palaida 1977. gada Needles and Pins, un tas mani atstāja tik pozitīvi graujošu iespaidu! Uz visu mūžu. Tāds estētisks baudījums - tā laikam bija pirmā reize, kad es ieraudzīju uz skatuves vienkāršus angļu strādnieku puikus - ļoti brīvus, nekādu stīvu kustību, ar ģitārītēm un košļeni.
Bet pirmais, kurš izraisīja to padsmitnieku masu histēriju, bija Elvis Preslijs. Tas arī vēlāk kļuva par noteicošo, vai grupa ir laba vai slikta: ja tīņi jūk prātā, ģībst un tērē naudu par albumiem un koncertiem, uzreiz sarodas onkas, kas jūt to šelli. Presliju jau šitā nomocīja - būdams paklausīgs puika, viņš ļāva, lai bagātie no viņa uztaisa zelta vistu, kas dēj zelta olas. Kad viņš 1977. gadā nomira, Lenons teica - pirms Preslija nebija nekā. Bet es gan laikam par viņu zinu maz. Visvairāk esmu lasījis par Lenonu. Gribētos vairāk uzzināt par nesen aizgājušo Lū Rīdu, Presliju, Sidu Baretu. Angliski nelasu, un latviski nekā nav. Varbūt vismaz krieviski ir? Agrāk Sevam Novgorodcevam no BBC bija vesels raidījumu cikls par Baretu.
UR: Tagad visu Sevas raidījumu arhīvu, sākot no 70. gadiem, var noklausīties viņa interneta lapā www.seva.ru. Pats muzicēt un rakstīt dziesmas sāku kopā ar Dambi grupā „Aklā zarna" (vēlāk tā ieguva nosaukumu „Inokentijs Mārpls" - aut. piez.)?
MŠ: Nē. Bērnībā, kad visi uzskatīja, ka kļūšu par gleznotāju, jo ļoti labi zīmēju, pie manis nāca mājas mācītāja - klavieru skolotāja. Trīs gadu laikā pat divas pēc kārtas nāca, tā ka puslīdz jau mācēju spēlēt, cik nu sešgadīgs bērns var iemācīties. Tad es uztaisīju divus skaņdarbus. Man bija septiņi vai astoņi gadi un, kā tagad atceros, vienam no tiem skaņdarbiem bija nosaukums... „Zaķīši". Tādā garā es biju audzināts - kas gan cits tur varēja būt? Puisītis, meitenīte, eglīte... Un zaķīši. Es to izpildīju mammai, kura bija dziedāšanas skolotāja, un viņas draudzenēm uz Ziemassvētkiem. Man tas notīs bija pierakstīts, bet tagad es no notīm vairs neko nolasīt nemācētu. Vēl kaut kur kādreiz bija lente ar ierakstu, kur mamma spēlē klavieres un es dziedu. Toreiz biju kādus četrus gadus vecs.
Līdz piecpadsmit gadiem vēl ģitāru neņēmu rokās. Tad iepazinos ar Dambi (Raimonds Lagimovs, pazīstams kā grupas „Inokentijs Mārpls" līderis - aut. piez.) - mēs poligrāfiķos sākām kopā mācīties. Šis saka, ka viņam arī galvā skan. Un piesvīr ideju: iegādāsimies ģitāras un mēģināsim visu to, kas mums tur skan, kaut kā nospēlēt. Likās jau tas dīvaini, tomēr padomāju - kāpēc gan nē? Nopirkām ģitāras un visu, kas skan, sākām ierakstīt. Pirmās dziesmas es neatceros - tās pie manis rakstījām. Daudz dziesmu ierakstījām. Mēs ar Dambi uztaisījām albumu ar kādām desmit dziesmām, un devām visiem klausīties, bet tas pēc dažiem gadiem pazuda.
UR: Varbūt tā lente kaut kur guļ noputējusi?
MŠ: Tāpat kā cilvēkam pie sienas karājas glezna - šķīvis ar zivi, un tad, mazliet pakasot nost, atklājas, ka apakšā Rembrants kaut kāds. Atvainojos par nesmalkjūtību! Un tā lente arī kaut kur varbūt ir, un pa virsu uzrakstīta, piemēram, ABBA, kas pats par sevi, protams, nav nekas slikts. Zinu, ka saglabājušās tikai kaut kādas atsevišķas „Aklās zarnas" dziesmas.
UR: Pēc tam tu līdz 1994. gadam ar mūziku vispār neesot nodarbojies. Ja tu neatgrieztos, visas tās dziesmas, kas nu radušās, varēja aiziet nebūtībā?
MŠ: Nē, pilnībā atteicies no mūzikas es nebiju. Tās dziesmas būtu tādā mājas kārtībā - jau 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā biju ierakstījis ģitāras pavadījumā divus vai trīs mājas albumus ar veselu lērumu dziesmu. Jo no tā, kas pašam galvā visu laiku skan, taču nevar atteikties - un es jau pats šādu šizofrēnisko stāvokli nebiju izvēlējies. Cita lieta, ka negāju ar tām dziesmām tautā. Vairākus gadus biju kā rakstnieks, kas raksta atvilktnei. Un diezgan vēlu sapratu, ka esmu kaut kāds dziesmdaris. Es negribētu lietot to vārdu... komponists. Juris Kulakovs un Imants Kalniņš ir komponisti. Man tikai skan, un es to izpildu, jo nevaru neizpildīt. Bet viens pats es to nespētu, un, paldies Dievam, radās grupa, kas arī īsti nav mans nopelns.
Es lielākoties esmu bijis dienaszaglis vārda tiešā nozīmē, jo neesmu gājis nekur mācīties zīmēt vai mācīties mūziku... Kaut ko bumbulēt, mēģināt to un mēģināt šito - jā, bet konkrēti kaut kur nobāzējies neesmu. Esmu no tiem cilvēkiem, kas kaut kur dauzās bez kāda konkrēta mērķa. No vienas puses, varētu teikt „diemžēl", bet no otras - tādā veidā esmu ieguvis lielu pieredzi, kas man šobrīd ļoti palīdz gan dzīvē, gan mūzikā. Tā apziņa, ka esmu ne vien dziesmdaris, bet arī mūziķis, man nāca salīdzinoši nesen.
UR: Cik nesen?
MŠ: Kādi pieci gadi. Nē, drīzāk trīs. Pirms tam, kad satiku kādu sen neredzētu cilvēku, uz jautājumu - ko dari? - es parasti nosaucu tos maizes darbus, ko konkrētajā brīdī darīju. „Rīgas ūdens" avārijas brigādē vai „Keramikā", kur apdedzināju keramiku. Nekad neteicu - spēlēju grupā, saceru dziesmas. Pēdējos gados gan to saku. Katram cilvēkam ir kaut kas, kas viņam ir lemts jeb dots. Daudzi to visa mūža garumā tā arī neatrod, bet es, paldies Dievam, piederu pie tiem, kas cenšas sadzīvot ar to, kas man dots un ko pats neizvēlējos. Tas ir kā ritmu izjust - mācēt sist bungas. Es varu arī spēlēt bungas, kaut nekad neesmu to mācījies. Tāpat ir ar dziesmu rakstīšanu.
UR: Kad rodas dziesma, tev jau ir skaidra vīzija, kā tu gribētu, lai tā skan?
MŠ: Vairāk vai mazāk tā vīzija vienmēr ir bijusi, bet mēģinājumu laikā, kopā ar pārējiem aranžējot, tas var mainīties vairāk vai mazāk. Tāpēc jau man ir interese strādāt kolektīvā, lai kāds varētu iedot ideju, kas pašam neienāk prātā. Un, ja kāds iesaka kaut ko dziesmai ļoti noderīgu, kas nāk tai tikai par labu, un es varu nepieturēties pie tā, ko pirms tam biju izdomājis, - atsacīties no savām skicēm. Paliek tā galvenā līnija, kas dziesmai ir. Kad es to mājās uztaisu, pirms vēl aiznesu uz mēģinājumu, dziesmai rodas sava dvēsele. Es grupā esmu tas, kurš aiziet uz mežu pirms Ziemassvētkiem, izvēlas un nocērt to eglīti. Lielu, mazu, kuplu vai plānu, tieši šo - tā ir mana izvēle, un neviens cits to neizdarīs. Es vandos pa to mežu piecas minūtes, stundu vai mēnesi un iznāku ārā ar egli, nolieku to un tad mēs kopā apspriežam, cik visādu bumbulu, sudrabu, lampiņu vai sveču tajā sakrāsim. Mums ir reti tā bijis, laikam pa visiem šiem gadiem reizes trīs vai varbūt piecas, ka to egli bijis jāizmet, jo pārējie saka - nē, šito mēs nepušķosim, stiep viņu prom!
UR: Un tad tu tās izmanto savos soloalbumos?
MŠ: Nē. Tās ir izmestas ārā. Bet to nav daudz. Soloalbumos ar retiem izņēmumiem ir dziesmas, kas rakstītas speciāli soloalbumiem, nevis grupai.
UR: Droši vien tikai pats vari precīzi atbildēt, cik tev to soloalbumu pavisam ir?
MŠ: Četri. Pēdējais bija 2003. gada sākumā - „Mazas uzkodas mierīgā svētdienā" („M.U.M.S."). Ar „Baložiem" šogad būs desmitais - „Stacija mums".
UR: Bet varbūt tās neizmantotās dziesmas citiem patiktu.
MŠ: Tās nekur nav saglabājušās. Varbūt tikai kāds teksta gabals pārcēlojis, bet melodijās nē.
UR: Tu salīdzināji dziesmas ideju ar eglīti, kas tiek izrotāta, bet pēc tam, kad visi izpriecājušies, eglīte tiek sadedzināta krāsnī vai ugunskurā...
MŠ: ...un tādā veidā rada siltumu.
UR: Bet pilsētā, nonākot kopējos atkritumos, tās tiek sapresētas.
MŠ: Un tad sanāk popmūzika, kurā mēs visi piedalāmies. Skatāmies, kā to sapresē vēl un vēl, reizi pa reizei staigājot gar to miskastīti. Negribu nevienu šādi aizvainot, jo pats sevi ilgi esmu uzskatījis par visai popsīgu cilvēku - klausos diezgan daudz popmūzikas, un arī tas, ko pats radu, pa lielam šķiet popmūzika, ja jau tā patīk salīdzinoši daudziem cilvēkiem. Šādā maldā esmu nodzīvojis lielu sava mūža daļu un tikai kaut kādā 2010. gadā sarunās ar cilvēkiem sapratu, ka patiesībā esmu daudz tuvāk andergraundam, jo nevarēju vairs saprasties ne ar Jāni [Cīruli], ne Ģirtu [Pavēni] un Oskaru [Burovu] („Baložu pilnu pagalmu" iepriekšējā sastāva dalībnieki - aut. piez.). Miksējot ierakstu, viņi man sāka teikt, ka visu daru nepareizi - man esot labas dziesmas, bet to, kā es tās aranžēju un samiksēju, viņi nevarot ciest. Bijušie grupas dalībnieki gadiem ilgi ar to mocījušies un es neko neesot manījis, jo daudz dzēris. Mums nācās šķirties. Un labi vien ir - tajā brīdī mēs sākām dziesmas aranžēt citādi. Parādījās Klāvs, un trijatā ar viņu un Uldi [Gedru] mums pavērās ļoti interesants darbības lauks. Man šķiet, ka pašlaik mums ir visinteresantākais skaņojums.
UR: Arī „Baložu" sākumā jūs ar Uldi un basistu Juri Mežecki spēlējāt trijatā.
MŠ: Es vispār esmu instrumentālā minimālisma cienītājs. Toreiz vadošais instruments bija mana ritma ģitāra, bet šeit tā ir basģitāra, jo Klāvs to nespēlē tā, kā klasiski jāspēlē basģitāra - jātur apakšas. Viņam ir kaut kas starp apakšu turēšanu un ritma ģitāru. Mums pašiem tas dikti patīk.
UR: Gandrīz jebkurai no tavām dziesmām ir popmūzikas hita potenciāls. Kāpēc latvieši Eirovīzijai un citām vajadzībām izmantojuši visādu zviedru autoru aģentūru dziesmas, ja, parakņājoties Māra Šverna atvilktnē, varētu atrast papilnam pērļu?
MŠ: Pie manis noteikti tas sanāktu lētāk. Bet pie mums joprojām valda priekšstats, ka ārzemēs radītais ir kvalitatīvāks. Tas mainīsies tikai tad, ja vecākā paaudze neiedauzīs jaunajiem galvā priekšstatu, ka kaut ko labu var dabūt tikai ārzemēs. Daudziem arī dziedāšana angliski šķiet līdzvērtīga kvalitātes zīmei.
UR: Tu savas dziesmas izpildi pats. Vai tu varētu sarakstīt dziesmu kā autors speciāli kādam citam?
MŠ: Domāju, ka varētu gan. Sākotnēji, kad man vēl nebija grupas, domāju - ja tāda reiz būs, soliste būs meitene. Dziesmas taisot, es to tā iztēlojos. Man ļoti patika un joprojām patīk Krisija Hainda no The Pretenders. Tādu balsi es gribēju „Baložiem". Es negribēju dziedāt, jo neesmu skatuves cilvēks. Daudzus gadus mēs „Baložos" meklējām solisti, kas nāktu dziedāt. Viens mēģinājums bija ar Lotu (spilgta 90. gadu dziedātāja Lolita Roskoša no grupas „Deports uz debesīm"; vairs ar mūziku nenodarbojas; 1993. gadā iedziedājusi dažas Māra dziesmas, no kurām publicēta dziesma „Nē" - aut. piez.). Kaut kādā brīdī tomēr sapratu, ka atrast solisti nav iespējams un jādzied vien pašam. Cenšos to darīt, bet tas joprojām nav mans aicinājums. Nu jau esmu pie tā pieradis kā pie ne visai mīlētas sievas, ar kuru kopīgs naudas maks, bērni un virtuve - es nezinu, vai tā drīkst teikt.
UR: Ingus Baušķenieks tavu dziedāšanas manieri reiz nosauca par gabrielisku, ar to domājot, ka tu dziedi līdzīgi kā Pīters Geibriels. Tāpat gan jau esi dzirdējis, ka daudziem nepatīk, kā tu dziedi.
MŠ: Tas, ka es šķībi un greizi dziedu, ir kaut kas pavisam cits. Mājās sēdot, es tās dziesmas rakstu, kompānijā ar draugiem un draudzenēm ar alu un cigaretēm virtuvē vai guļamistabā, kad senči nav mājās, mēs savulaik ģitāriņu laidām pa riņķi, un es pat nepamanīju to brīdi, kad mani jau sāka vērtēt kā dziedātāju pat no otras pilsētas gala. Dažam patīkot, dažam nepavisam nē, kaut man likās, ka es joprojām guļamistabā draugiem un meitenēm dziedu. Tolaik vēl pulka daudz dzēru un mani tas kaut kā uztrauca, ka viņi nezina, ka es virtuvē iedzēris dziedu tikai draugiem, kurus neinteresē, cik es pareizi vai nepareizi nodziedu. Kad sapratu, ka mūsu auditorija jau ir lielāka nekā tikai „Tornis" un ungīlis (neatkarīgo jeb pagrīdes mūzikas kustību apzīmējošais angļu vārda underground latviskots saīsinājums - aut. piez.), centos, cik nu mācēšu, dziedāt. Vēl joprojām meklējot solisti, dziedāju pats. Es tos cilvēkus saprotu - viņi klausās daudzas grupas, tostarp „Baložus", un tajos viņus neapmierina skaņojums, dziedāšana.
UR: Cilvēki dziesmas raksta dažādos veidos - vieni izmanto citu vai pašu sarakstītus dzejoļus, citi sacer dziesmu un izdomā vokālās partijas no nesakarīgām zilbēm kaut kādā pusangļu valodā un pēc tam mēģina tur iedabūt latviešu tekstu, lai tas pēc kaut kā izklausītos.
MŠ: Tas ir ļoti grūti.
UR: Kāda ir tava metode?
MŠ: Es melodijai dziedu līdzīgi kaut kādu la-la-la, kas arī varbūt ir kaut kāda pseidoangļu valoda, bet man tai dziesmai ir kaut kādi punkti, kur ir konkrēti burti - patskaņi vai līdzskaņi, kas diezgan no svara, jo U nav tas pats, kas A. Un M galīgi nav tas pats, kas N, nemaz jau nerunājot par T vai S. Patskaņi un līdzskaņi kaut kā tajā meldiņā sasienas, un man tur jādabū iekšā vārdi, un pēc tam tie vārdi jādabū teikumā, un tas teikums kaut kādā kopējā idejā - tas baigi sarežģī procesu, bet man tā ir iegājies jau sen, un es esmu pieradis.
UR: Tad tā nav, ka tev uz lapiņām ir sarakstīti vārdi?
MŠ: Man ir visas domas pierakstītas - pilna klade ar divu, trīs vai piecu vārdu teikumiem. Un tad es mēģinu atrast, kur ir vajadzīgs vārds, piemēram, ar līdzskani L. Iecelu to tajā vietā un tad mēģinu dabūt kopā domu, lai neiznāk kaut kādi bezsakarīgi teikumi. Citreiz ir grūti atrast to vārdu ar L, un pēc tam kaut kādā brīdī, kad teksts jau ir uztaisīts, vēl kaut ko gribas pielikt klāt, un tad mēdz sanākt tā, ka tas L vairs nekādu lomu nespēlē un es varu mierīgi to izņemt ārā. Bet vēlāk. Jo sākumā tas L ir vajadzīgs ritmam, lai aranžējot tas saglabātos. Un, kad tā dziesma jau ir noaranžēta, no tā L var arī atteikties. Laikam nesaprotami to visu skaidroju.
UR: Ja seko līdzi, viss sanāk loģiski. Princips tas pats, kas izņemt no skrūvspīlēm salīmētu detaļu, ja pieņemam, ka tas L ir tās skrūvspīles. Tu kā dziesmu autors laika gaitā mainies, un šis tas no vecā, iespējams, tev vairs neliekas aktuāls. Ja taisītu savu dziesmu izlasi, tu droši vien censtos no iepriekšējiem gadiem salasīt to esenci, ko tu arī šodien gribētu cilvēkiem rādīt kā savu, vai ne?
MŠ: Katrs albums ir kā tā brīža sajūtu izlase. Ja mēs taisīsim izlasi (Ulda brālis kā vinila atkarīgais pat grib uzsaukt mums plati), tur ir kaut kādi trīs varianti. Vai nu tā būs, kā tu teici, manu šī brīža sajūtu esence, pēc kuras vadoties atlasīšu vecās dziesmas, vai tās būs dziesmas, kas „Baložiem" skaitās populārākās, vai arī trešais variants - ko grupa ļoti izdomās. Tā ideja par izlasi vairāk ir Klāvam - viņš tad izvēlēs dziesmas, un ir doma tās nevis studijā ierakstīt, bet uztaisīt kā koncertierakstu. Pa jaunam noaranžēt kādas divdesmit dziesmas un iespiest, bet tās nebūtu populārākās. Arī šī brīža koncertprogrammā ir absolūti Klāva izvēlētās dziesmas. Mums ar Uldi ir absolūti vienalga, ko spēlēt. Citās reizēs ir bijis tā, ka grupā spriež un strīdas - davai šito jā, šito nē... Varbūt ir kādas dziesmas, ko patiešām gribas un ko negribas, bet mūsu koncertprogramma lielā mērā tagad ir Klāva izlase.
UR: Klāvs seko līdzi aktuālajai mūzikai, arī raksta recenzijas un spēlē kā didžejs. Varbūt viņš kā cilvēks ar svaigu skatu labāk jūt, kuras dziesmas varētu patikt jaunās paaudzes klausītājiem?
MŠ: Nezinu, vai tas ir jaunās paaudzes dēļ. Es par to neesmu domājis, ka vajadzētu ļaut Klāvam izvēlēties programmu šāda iemesla dēļ - vienkārši viņam ir savs skatījums kā cilvēkam no malas, un viņš ir arī gados jauns, tāpēc mēs ar Uldi viņam ļaujam, un mūs tas visādā ziņā apmierina, ka viņš to redz. Arī aranžējot jaunās dziesmas, mēs ļaujam Klāvam izpausties, jo es vienmēr esmu gribējis, lai ir tāda kopības sajūta, ka mēs visi piedalāmies. Visi aranžējam un kopā taisām tās dziesmas. Cilvēki no iepriekšējā sastāva bija talantīgi izpildītāji, bet tas kreatīvais, kas ir viņos, šīm dziesmām nederēja. Klāvs taisa arī pats savas dziesmas grupā „Stūri zēvele" - viņš ir radošs cilvēks, un „Baložu" dziesmām viņa redzējums der. Jaunajā albumā, kas iznāks šopavasar, skaņojums būs citāds nekā iepriekšējos - galvenais pavadošais instruments tur būs basģitāra.
UR: To jau var redzēt arī koncertos, ka Klāvs spēlē tādu solo kā reti kurš basģitārists. Džezā jā, bet rokmūzikā vai popmūzikā tik radoši basģitāristi ir retums.
MŠ: Kad Klāvs ienāca grupā, viņš momentā kļuva par savu. Viņš neprasa par aparatūru un instrumentiem, mēģinājumu telpām un par to, kāpēc mēs neko nepelnām.
Albuma vāks';">
